Ja spīd spīd saule, tā ir īstā diena, lai fotogrāfētu ar Polaroid. Vienmēr fotogrāfē tā, lai saule atrastos aiz muguras, taču jāņem vērā arī fakts, ka fotogrāfam no objekta jāatrodas vienā gaismas intensitātē, tas nozīmē, ka objekts nedrīkst atrasties ēnā vai arī fotogrāfs nedrīkst atrasties ēnā. Tas izskaidrojams ar to, ka gaismas intensitātes sensors mēra gaismu ap fotoaparātu. Varbūt esiet pamanījuši tādu kā +/- podziņu, tieši tur arī ir tas sensors. Piešaujoties ar Polaroid var kompensēt mirkļus, kad fotogrās atrodas ēnā vai arī objekts atrodas saulē. Zelta stundas ir rīti un vakari, mirklī kad saule atrodas visaugstāk nav tie labākie.
Svarīgi ir ievēot fotokameras darba un galvenais - fotofilmas pareizo darba temperatūru. Tas nozīmē, ja vēlies noglabāt fotofilmiņas, tad labākais veids, kā to ir darīt - ieliec ledusskapī. Arī fotogrāfējot nevajag aizmirst, ka karstā dienā fotogrāfijas iznāks sarkanīgas, savukārt ziemā - zilas. Vajag piečekot, lai fotofilma ziemā nesasalst, tapēc fotoaparātu turiet siltumā. Vasarā vislabāk ir paslēpt no tiešiem saules stariem, kā labāko risinājumu iesaka fotokameru turēt termosomā, leduskastē vai kaut kur vēsumā. Izklausās ķēpīgi, bet jā, tā tas ir.
Mirkli pirms fotogrāfēšanas - jāsastings, jāieņem stabilu pozu un jāpaliek nekustīgam kā klintij. Līdz ko bilde ir iznākusi no fotoaparāta, tā jāpaslēpj tumsā. Kādreizējam Polaroid filmiņām tā nebija, taču tagadējām tā ir, tur neko nevar darīt - tāda ķīmija. Par to citreiz pastāstīšu.
Mēnesi pēc fotogrāfēšanas bildītes droši var ielikt fotoalbūmā, taču tās nevajadzētu turēt atklātos saules staros. Viss tas ir saistīts ar ķīmiju, kas no iepriekšējiem rezervuāriem ir izspiesta pa fotogrāfiju, jāpagaida kamēr šī ķīmija izžūs un sacietēs.
Nevienmēr visas bildes izdodas, dažkārt tās vienkārši neizdodas, ar to ir jāsadzīvo.